Brīvība un visatļautība, paklausība un robežas. Kā to skaidro Valdorfa pedagoģe

Pieci galvenie bērnu protestu iemesli un kāds sakars nepaklausībai ar režīmu
Par to, ko nozīmē termini brīvība un visatļautība, ko mēs, vecāki, visbiežāk saprotam ar bērna nepaklausību, kāpēc ir tik svarīgi ievērot noteiktu dienas ritmu, kas ir robežas un kāpēc vecākiem savām atvasēm jāsniedz iespējami daudz mīlestības un uzmanības, stāsta pirmsskolas vecuma bērnu Valdorfa pedagoģe Iveta Rubīna.
“Mana pirmā profesija bija saistīta ar mākslu. Uz šo profesiju mani atveda mani bērni. Toreiz, pirms aptuveni 22 gadiem, meklēju ko atšķirīgu no tā laika standarta skolas un atradu Valdorfa skolu. Kopā ar saviem bērniem to iemīlēju un paliku strādāt šajā jomā arī tad, kad mani bērni izauga. Kad jau biju kļuvusi par pedagogu, man radās vēl viena liela interese un mīlestība – psiholoģija. Tad nu es biju izvēles priekšā – pirmsskola ar bērniem 2–7 gadu vecumam vai tomēr psiholoģija – darbs ar pieaugušajiem.”

Brīvība un visatļautība, paklausība un robežas. Kā to skaidro Valdorfa pedagoģe
Kā jau zinām, pie psihologa dodas cilvēks, kuram ir kāda sāpe, no kuras ir vēlme atbrīvoties. Tāpēc es izlēmu – strādāšu ar bērniem, lai viņiem dotu visu vislabāko, un viņiem dzīvē nebūtu jāapmeklē psihologs, mēģinot atbrīvoties no bailēm, vainas apziņas, neticības saviem spēkiem, pašvērtējuma trūkuma u.t.t. ,” par sevi stāsta Rubīna.
Mūsdienās daudzi vecāki saskaras ar bērnu nepaklausību. Rubīna rosina, pirmkārt, padomāt, ko tas nozīmē – klausīt? “Manuprāt, brīdī kad bērns rīkojas ne tā, kā mēs esam ieplānojuši, viņš pauž savu gribu. Ne vienmēr bērna griba sakrīt ar pieaugušā gribu. Mans uzdevums ir izprast, kāpēc tā?

Esmu novērojusi, ka bērns savu protestu vecākiem izpauž tādu iemeslu dēļ:

  • dienas režīma neesamība;
  • robežu trūkums;
  • jēdziena “brīvība un visatļautība” pārprašana;
  • bērna iesaistīšana pieaugušo lēmumu pieņemšanā;
  • un svarīgākais – beznosacījumu mīlestības un cieņas trūkums.

Runājot par dienas režīma nepieciešamību, Iveta Rubīna uzsver, ka noteikts dienas ritms sakārto bērna iekšējo būtību. “Ritms ir zāles, ar to bērnu var pat izārstēt! Ir daži jaunie vecāki, kuri uzskata, ka bērnam ir jāpielāgojas viņu ritmam – guļam līdz pulksten 11, pusdienlaiks četru stundu garumā, naktsmiers sākas, kad bērns pats “nolūzt” ap pusnakti un tamlīdzīgi. Šādi dzīvojot, ar laiku bērns kļūst slims – sākotnēji emocionāli, pēc tam arī fiziski. Ja bērnu neradina dzīvot pēc saules ritma, agrāk vai vēlāk, viņš sāk nīkuļot,” uzskata Iveta Rubīna.

Valdorfa pedagoģes ieteikts dienas ritms bērndārzniekiem

  • Celšanās ap pulksten 7.
  • Brokastis laikā no pulksten 8 līdz 8.30. Šajā laikā, pēc pilnvērtīgām brokastīm, bērnam var iedot kaut ko saldu – svaigus vai žāvētus augļus, medus ūdentiņu.
  • Pēc tam seko aktīvā dzīve, tas nozīmē – rotaļas, spēles un noteikti gara pastaiga svaigā gaisā.
  • Pusdienas laikā no pulksten 12.30 līdz 13, kas ir dienas pamatīgākā ēdienreize. Šajā laikā noteikti ir jāiztiek bez saldumiem, jo no tiem bieži nenāk miegs.
  • Diendusu vēlams pagulēt laikā no pulksten 13.30 līdz 15.
  • No pulksten 15.30 līdz 16 ir launaga laiks. Laiks saldumiem! Pankūkas, augļi, maizīte ar medu vai ievārījumu u.t.t.
  • Pēc mielošanās launagā, atkal sākas aktīva dzīve. Vislabākajā gadījumā – pastaiga svaigā gaisā.
  • Vakariņas tiek plānotas laika posmā no pulksten 18.30 līdz 19. Ēdam dārzeņus, graudaugus, bet nekādā gadījumā saldumus, jo no tiem bērns paliek mākslīgi aktīvs, tas ļoti apgrūtina iemigšanu.
  • Kad klāt naktsmiers, iemigšana būtu ieteicama laikā ap pulksten 21-21.30. Šeit svarīgs ir vakara rituāls. Jau ap pulksten 20 varam pieklusināt gaismas, sākt kārtot mantas, doties vannā un lasīt vakara pasaku, klausīties vecāku dziedātās šūpuļdziesmas. Ja vecāki paši aktīvi darbojas, tad nevar gaidīt, ka bērns labprāt ies gulēt, ja apkārt ir tik daudz kā interesanta. Ir jārada īstā noskaņa, tad gulētiešana sagādās patiesu prieku visai ģimenei.

Starp robežām, brīvību un visatļautību, un beznosacījuma mīlestības burvju spēks
Kas tad īsti ir robežas, retoriski vaicā pedagoģe, tūliņ pat paturpinot – tie ir konsekventi noteikumi jeb lietu kārtība, kura nekad nemainās. Piemēram, telpās tiek valkātas čības, ārā – zābaki, dienā kleita – naktī pidžama. Kad viens runā, otrs klausās, ēšana notiek pie galda, sēdēšana – dīvānā. Bumbas spēle – pagalmā, hokeja spēle – pagalmā, skriešana – pagalmā…

Lai robežas darbotos, pirmkārt, vecākiem ir jābūt par paraugu, otrkārt, vecāku starpā ir jābūt konsekvencei – noteikumus ievēro visi, tos atgādina gan tētis, gan mamma, uzsver IvetaRubīna.

Bet kas ir brīvība un visatļautība? Šobrīd mums tiek piedāvāti tik daudzi ceļi, ka nevar īsti saprast, kurš ir patiesības ceļš un kurš maldu. Daudzi vecāki pārprot šos divus ļoti vienkāršos jēdzienus – brīvība un visatļautība. Bērns droši jūtas brīvībā ar robežām, bet slikti jūtas visatļautībā, skaidro pedagoģe.

Bet kā ar lēmumu pieņemšanu? Iveta Rubīna atzīst, ka šobrīd ļoti moderni ir jau kopš mazām dienām prasīt bērna viedokli par dažādiem jautājumiem. Piemēram, ko ģērbsi, kurp dosimies, ko ēdīsi, vai šodien iesim pastaigā u.tml. Visi šie jautājumi rada bērnā nedrošību un nepārliecinātību, jo tā ir liela atbildība – pieņemt lēmumu, kaut arī tikai par sevi. Bērnam lēmumus nav jāpieņem!

Lēmumu pieņemšanai bērnus gatavojam pakāpeniski. Pirmais, dodam izvēlēties vienu no divām iespējām, piemēram, šīs vai tās zeķubikses, to vai citu kleitu. Ap pusotra gada vecumu varam piedāvāt bērnam izvēlēties starp tādas vai citas krāsas krītiņu. Jāsaprot, ka mazus bērnus pārlieku uztrauc lielais mantu vai izvēļu daudzums, uzsver Rubīna. Tas pats attiecas, piemēram uz situāciju, ja bērns pastaigas laikā nevēlas iet tur, kur ved mamma. Pieaugušais vienkārši zina, kurp vajag doties un bērns šai pārliecībai seko. Jāatšķir, protams, dažādi bērnu vecuma posmi. Ap gada vecumu, bērni vienkārši iet, jo ir iemācījušies staigāt, viņiem nekāda mērķa nav. Ap divu gadu vecumu ir “nē” periods, kad uz visu piedāvāto, atbilde ir “nē”, lai gan tam nav nekāda sakara ar mammas izvēlēto virzienu. Savukārt vēlākā vecumā jau laikus vajadzētu uzklausīt bērnu par viņa mērķiem, par vietām , kur viņš vēlētos nokļūt, uzskata Valdorfa pedagoģe.

Vaicāta, kā Iveta Rubīna izprot tik bieži dzirdētos terminus “beznosacījuma mīlestība un cieņa pret bērnu“, viņa apliecina: “Šodien ļoti daudz varam lasīt par šo beznosacījuma mīlestību, bet, vai spējam to realizēt dzīvē? Vai tu mīli savu bērnu tādu, kāds viņš ir? Kad bērns dusmojas, kad klaigā, kad rīkojas gluži citādāk kā patiktu tev… Vai tomēr neesi radījis priekšstatu par to, kādam ir jābūt tavam bērnam?”

“Jau šodien, audzinot bērnu, vecumā līdz septiņiem gadiem, iesaku atcerēties, ja bērna griba netiks lauzta pirmajā septiņgadē, tad augot, viņa griba kļūs tikai spēcīgāka. Tā kļūs mērķtiecīga, pozitīva un konkurētspējīga, saglabājot cieņu pret apkārtējiem. Mīliet un cieniet savus bērnus! Atcerieties, jau no piedzimšanas brīža, bērns ir personība!

Vienmēr ir jāatceras, ka katrs bērns ir individuāls un neatkārtojams. Tādēļ nereti labākais risinājums ir individuāla saruna ar abiem vecākiem. Tā var atrisināt dažādas samilzušas problēmas, pielietojot gluži vienkāršas metodes. Par vecākiem mēs nepiedzimstam, par vecākiem mēs mācāmies kļūt katru dienu,” uzsver Iveta Rubīna.
Kultūra un izklaide – cik tā piemērota maziem bērniem
Rubīna piekrīt, ka mūsdienās tiek piedāvātas tik daudz un dažādas izklaides bērniem, ka vecākiem nav viegli saprast, kurp ar bērniem doties. Ir tik daudz pasākumu, kur ir liels troksnis, pārmērīga skaņu un gaismu efektu maiņa, ļoti ātra darbību maiņa ar domu noturēt bērna uzmanību. Ir jāatceras, ka katram bērnu vecumposmam ir savs uzmanības noturības ilgums. Ne velti maziem bērniem sāk stāstīt īsās pasakas – ap 3-4 minūšu garas, lasot tās lēnā gaitā. Tikai ap 5,5-6 gadu vecumu var sākt stāstīt garās pasakas ar sarežģītiem sižetiem.

Gluži tāpat ir ar izrādes garuma uztveres spēju. No pusotra līdz trīs gadus veciem bērniem piemērotas ir īsas izrādītes, ap 5-7 minūtēm garas. Lielākiem bērniem – vecuma posmā no trīs līdz septiņiem gadiem piemērotas ir jau 20-30 minūtes garas izrādes.

Iveta Rubīna stāsta, ka patlaban ar domubiedriem ir tapusi izrāde “Kaķīša dzirnaviņas” (biļetes var iegādāties šeit http://www.bilesuserviss.lv/lat/biletes/lellu-luga-kakisa-dzirnavinas-206900/) , kur sākumā paredzēta praktiska darbošanās. Bērniem ir svarīgi mācīties darbību cēloņsakarību un darbības jēgu. Piemēram, pirms izrādes plānots graudu malšanas pasākums, kur katrs bērns var samalt savu saujiņu graudu un paņemt to līdzi uz mājām, lai kopā ar vecākiem varētu izcept kādu kārumu. Tādejādi, bērns pats var piedzīvot brīnumu – kā no graudiņiem rodas milti un kā no šiem paša maltajiem miltiem var pagatavot ko gardu sev un ģimenei.

“Izrādē aicinām bērnus dzirdēt dabisku balsi bez mikrofoniem, dabiskus mūzikas instrumentus. Šo izrādi iesakām bērniem vecumā no trīs līdz deviņiem gadiem, stāsta Rubīna, kura arī pati tēlos izrādē, bet teicēja un mūzikas atskaņotāja būs Sarmīte Gurgāne.

Lūk, te mazs ieskats izrādē, kas pirmizrādi piedzīvos 18. februārī, tējnīcā “Materia” Mūkusalas ielā 17, Rīgā.

Advertisements